Kas ir sāpes?

Sāpes ir ticības pārbaudījums. Tas attiecas uz visu veidu sāpēm. Sāpes, kad tu esi slims. Sāpes, kad šķiet, ka tava sirds salūst mazos gabaliņos cita cilvēka rīcības dēļ. Sāpes, kad redzi ciešam tuvu cilvēku, un saproti, ka nespēj neko padarīt. Sāpes, kad redzi netaisnību. Sāpes, kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu un nodarījis pāri citam. Galu galā sāpes, kad tu sasit galvu uz atvērta virtuves skapīša durvju stūra.
Ko tu dari, kad tev sāp? Raudi? Jā, es arī tā daru. Dusmojies? Man arī tā bieži sanāk. Varbūt tu lamājies? Es domāju, ka sasitot galvu pret asu durvju stūri, daļai cilvēku pirmajās piecās sekundēs pēc tam paspruktu kāds asāks vārdiņš. Bet vai tu pateicies par sāpēm?
Kad man sākās šis nerva iekaisums, es no sākuma dusmojos. Pēc tam dusmojos un raudāju, beigās es raudāju un pateicos. Šodien es sapratu vismaz vienu iemeslu, kāds man no šīm pēdējo dienu neiedomājami spēcīgajām sāpēm labums. Es sajutos dzīva. Vitāla. Stipra Dievā. Šķita, ka sāpēm pieņemoties spēkā, no manis nokrita kādas smagas važas. Es biju krustcelēs aizgājusi pa nepareizu ceļu. Sāpes mani attīrīja. Tās palīdzēja man arī saprast kādas lietas priekš manas tālākās dzīves. Iezīmēja tālāko ceļu. Tāda vārdos netverama sajūta. Vieglums. Nāk prātā vārds -  šķīstīta. Sāpju uguns šķīstīta. Un vēl - šīs atziņas, šīs sajūtas ir atbildēta lūgšana. Es pēc tā lūdzu, es to arī saņēmu. Sāpes bija Dieva izvēlēts veids, kā iegūt rezultātu.
Paldies Dievam. Slava Dievam! Sāpes ir kļuvušas par svētību. Kad tev sāp, tev ir izvēle. Tu vari pieņemt šīs sāpes, un tu vari arī nepieņemt. Tu vari palikt pazemībā un ciest, ticot, ka Dievs zin labāk, vai arī lādēt visu pasauli, trakot un tāpat ciest sāpes. Tu vari izciest sāpes un kļūt brīvs, tu vari arī apspiest sāpes sevī un nēsāt tās visu laiku sev līdz. Tu vari pieņemt mācību, tu vari arī atteikties, uzskatot, ka tāpat jau esi pietiekami gudrs. Tu vari saņemt svētību, un tu vari saņemt lāstu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas izvēles.
Ko tu izvēlēsies, kad tev sāpēs?

Veselība ir dārga manta

Ja kāds nezin, kas sejas nerva iekaisums jebšu neiraļģija, tad es novēlu nekad neiepazīt šīs mokošās sāpes, kuras liek dažbrīd balansēt uz saprāta robežas (vismaz man). Nu bet ja kāds zin, kas tas ir, tad es pievienojos šim klubiņam. Nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds notiks ar mani. Cik mierinoša doma, ka Jēzus nav mani atstājis! Katrā manā sāpju minūtē Viņš bija ar mani un joprojām ir! Visgrūtāk laikam bija caur tām ļoti stiprajām sāpēm pateikt Dievam paldies. Paldies par sāpēm, paldies, ka jācieš, paldies, ka neesmu viena, paldies par visu, kaut gan man nav ne jausmas, kādēļ man tik ļoti jācieš. Taču esmu piedzīvojusi, ka tad, kad caur sāpēm un asarām pateicos Dievam par to, kas notiek, pēc pavsam neilga laika Dievs parāda - lūk, kāpēc tam bja notikt! Bez tam, ja jau tu lūdz Dievam - izmaini mani! - Dievs piedāvā tev situāciju un saka - lūdzu! Tu gribēji mainīties, šī ir tava iespēja. Un tad jau izvēle ir tavās rokās. Šodien Dievs visu tik brīnišķīgi nokārtoja. Piezvanīju, uzreiz tiku pie ģimenes ārsta, saņēmu receptes un nopirku zāles. Nu lēkmes ir nedaudz retāk, sāp nedaudz mazāk. Lai slava Dievam!
Kad sāp, tad var novērtēt savādāk brīžus, kad nesāp nekas.
Taču tad, kad nesāp, Dievs saņem mazāk pateicību.
***************************************

Mana dvēsele gavilē...

Vārdi no dziesmas, kas šobrīd skan.
Bet es pati arī tā šobrīd jūtos. Gribas apskaut visu pasauli!!! Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka šodien bija laiks sarunai ar Dievu jau no paša rīta. Lai gan diena ir apmākusies, es priecājos. :)

Pēdējā laikā skrienu kā vāvere ritenī. Ceļos 6:30 un gulēt eju 23:30, ne agrāk. Nogurums mežonīgs, viss notiek skrienot, apkārtējie krīt uz nerviem, stress, kašķi, nav, ko vilkt mugurā, saule spīd par maz, mašīna jāved uz servisu, ar bērniem jāaprunājas un arī vīram laiks jāvelta, adīklis pievelk kā milzīgs magnēts, solot atslābināšanos un iegrimšanu pasaulē, kur nav problēmu, ēst jātaisa, drēbes jāieliek veļasmašīnā, grīda jāizslauka, vīram krekli jāgludina, jāparaksta bērnu dienasgrāmatas un tā tālāk, un tā joprojām..... Tāpēc es vakar uzrakstīju ideālo dienas režīmu, kas, protams, nekad netiks ievērots 100%, bet dos kaut vai nelielas vadlīnijas. Pirmais punkts ir Dievs. Laiks lūgšanai un sarunai. Pēdējā laikā es tam nespēju atrast laiku, aizmirstot, ka tieši lūgšana ir tā, kas ļauj dienu iesākt pareizi. Kas dod spēku nenogurt. Kas dod vairāk laika. Tiešām, tas ir brīnumaini! Kad es lūdzu, šķiet, ka diennaktī ir pāris stundām vairāk! Daudz vairāk var paspēt, daudz vairāk var izdarīt. Un galvenais - bez tā lielā stresa! :)

Dievs ir brīnišķīgs! Kad es jūtos kā tuksnesis, Viņš ir tas, kas iedod man tik nepieciešamo ūdeni, kas mani ceļ jaunai dzīves dienai! Ak, cik brīnišķīga ir diena, kurā es veltu laiku Dievam! Un cik daudzkārt brīnišķīgāks ir Dievs, kurš pievēršas man, kad es Viņu saucu, un atbild manam saucienam! :) Dievs, es Tev pateicos, pateicos, pateicos!!! :)

******************************************

Pavasaris :)

Ak, pavasaris, pavasaris, šis brīnišķīgais gadalaiks! Viss mostas, viss plaukst, viss tiecas pretim saulei! Smaržas! Visu pasauli ir iekarojušas smaržas! Rūgtenās ziedošo ievu un plūmju smaržas, saldais ziedošu narcišu aromāts... Drīz ziedēs maijpuķītes, ceriņi, pēc tam jasmīni... Mmmm.... Šķiet, ka var dzirdēt, kā pārsprāgst pumpuri un jaunās, maigās lapiņas tiecas augt, augt un zaļot. Cik brīnišķīgs ir Dievs, kas to visu ir radījis! Ik katrs sīkums dabā ir Dieva izdomāts:)

Es gribu iegulties zaļajā zālē un ļauties vēja un siltās saules glāstiem. :)

*****************************************

Jā!

Dievs ir uzklausījis manu lūgšanu! Meita ir izrakstīta šodien mājās! Slava Dievam! Es priecājos, priecājos, priecājos! :)

********************************************