Pārdomu laiks

Katru reizi, kad es ieskatos šeit, es jūtos kā neveiksminiece. Šeit ir redzamas lietas, kuras es nevarēju piepildīt. 101 lieta, svara zaudēšana, lasītāja dienasgrāmata.... Tie visi ir centieni mainīt savu dzīvi, kļūt laimīgākai, labākai, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bet, ja jau šīs lietas nenostrādāja, tad ir divi varianti - kāpēc. 1. Tas man vienkārši neder; 2. Tam šobrīd nav piemērots laiks.

Pēdējā laikā man acīs iekrīt raksti, kuros tiek atgādināts, ka jāmainās ir pa mazam solītim. Visas jaunās lietas ir jāievieš pa-ma-zī-tēm. FLYLady ir sadaļa - BabySteps - katru dienu pa vienai jaunai lietai.

Ir gavēņa laiks šobrīd. Esmu atteikusies no kādas lietas, kas pēdējā laikā atņēma man daudz laika. Un domāju, domāju, domāju..... Par visu. Par dzīvi, par vīru, par bērniem, par sevi, par to, kas esmu un uz kurieni es eju, ko es gribu, kas man patīk, ko es neciešu, ko es mīlu, ko es ienīstu, ko es vēlos mainīt.

Vēl viena lieta, kas man atgādina par lūzeres statusu, ir tā, ka es šo vietu gribēju redzēt kā pozitīvu interneta vietni, bet šķiet, ka es tik žēlojos un žēlojos....

Kā tad īsti var mainīties? Un ar ko lai sāk?

****************************************

FlyLady

Šonedēļ meklēju info internetā par mājas ģenerāltīrīšanu un nejauši uzdūros FlyLady.
Ja angļu valoda nav sveša, tad šeit ir ko palasīt.
Man patīk! :)
*************************

01.01.2012.

Jaunais gads ir atkal klāt!

Dieva mīlestību, žēlastību un svētību mums visiem!

******************************

Kas ir sāpes?

Sāpes ir ticības pārbaudījums. Tas attiecas uz visu veidu sāpēm. Sāpes, kad tu esi slims. Sāpes, kad šķiet, ka tava sirds salūst mazos gabaliņos cita cilvēka rīcības dēļ. Sāpes, kad redzi ciešam tuvu cilvēku, un saproti, ka nespēj neko padarīt. Sāpes, kad redzi netaisnību. Sāpes, kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu un nodarījis pāri citam. Galu galā sāpes, kad tu sasit galvu uz atvērta virtuves skapīša durvju stūra.
Ko tu dari, kad tev sāp? Raudi? Jā, es arī tā daru. Dusmojies? Man arī tā bieži sanāk. Varbūt tu lamājies? Es domāju, ka sasitot galvu pret asu durvju stūri, daļai cilvēku pirmajās piecās sekundēs pēc tam paspruktu kāds asāks vārdiņš. Bet vai tu pateicies par sāpēm?
Kad man sākās šis nerva iekaisums, es no sākuma dusmojos. Pēc tam dusmojos un raudāju, beigās es raudāju un pateicos. Šodien es sapratu vismaz vienu iemeslu, kāds man no šīm pēdējo dienu neiedomājami spēcīgajām sāpēm labums. Es sajutos dzīva. Vitāla. Stipra Dievā. Šķita, ka sāpēm pieņemoties spēkā, no manis nokrita kādas smagas važas. Es biju krustcelēs aizgājusi pa nepareizu ceļu. Sāpes mani attīrīja. Tās palīdzēja man arī saprast kādas lietas priekš manas tālākās dzīves. Iezīmēja tālāko ceļu. Tāda vārdos netverama sajūta. Vieglums. Nāk prātā vārds -  šķīstīta. Sāpju uguns šķīstīta. Un vēl - šīs atziņas, šīs sajūtas ir atbildēta lūgšana. Es pēc tā lūdzu, es to arī saņēmu. Sāpes bija Dieva izvēlēts veids, kā iegūt rezultātu.
Paldies Dievam. Slava Dievam! Sāpes ir kļuvušas par svētību. Kad tev sāp, tev ir izvēle. Tu vari pieņemt šīs sāpes, un tu vari arī nepieņemt. Tu vari palikt pazemībā un ciest, ticot, ka Dievs zin labāk, vai arī lādēt visu pasauli, trakot un tāpat ciest sāpes. Tu vari izciest sāpes un kļūt brīvs, tu vari arī apspiest sāpes sevī un nēsāt tās visu laiku sev līdz. Tu vari pieņemt mācību, tu vari arī atteikties, uzskatot, ka tāpat jau esi pietiekami gudrs. Tu vari saņemt svētību, un tu vari saņemt lāstu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas izvēles.
Ko tu izvēlēsies, kad tev sāpēs?

Veselība ir dārga manta

Ja kāds nezin, kas sejas nerva iekaisums jebšu neiraļģija, tad es novēlu nekad neiepazīt šīs mokošās sāpes, kuras liek dažbrīd balansēt uz saprāta robežas (vismaz man). Nu bet ja kāds zin, kas tas ir, tad es pievienojos šim klubiņam. Nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds notiks ar mani. Cik mierinoša doma, ka Jēzus nav mani atstājis! Katrā manā sāpju minūtē Viņš bija ar mani un joprojām ir! Visgrūtāk laikam bija caur tām ļoti stiprajām sāpēm pateikt Dievam paldies. Paldies par sāpēm, paldies, ka jācieš, paldies, ka neesmu viena, paldies par visu, kaut gan man nav ne jausmas, kādēļ man tik ļoti jācieš. Taču esmu piedzīvojusi, ka tad, kad caur sāpēm un asarām pateicos Dievam par to, kas notiek, pēc pavsam neilga laika Dievs parāda - lūk, kāpēc tam bja notikt! Bez tam, ja jau tu lūdz Dievam - izmaini mani! - Dievs piedāvā tev situāciju un saka - lūdzu! Tu gribēji mainīties, šī ir tava iespēja. Un tad jau izvēle ir tavās rokās. Šodien Dievs visu tik brīnišķīgi nokārtoja. Piezvanīju, uzreiz tiku pie ģimenes ārsta, saņēmu receptes un nopirku zāles. Nu lēkmes ir nedaudz retāk, sāp nedaudz mazāk. Lai slava Dievam!
Kad sāp, tad var novērtēt savādāk brīžus, kad nesāp nekas.
Taču tad, kad nesāp, Dievs saņem mazāk pateicību.
***************************************

Jau rudens...

Pilnīgi neticami, taču ir jau novembris! Vai vēl kādam šķiet, ka laiks skrien neticami ātri? Šobrīd man šķiet, ka es esmu iekļuvusi neticami ātrā karuselī. Dzīve joņo, paraujot mani līdz. 


Tik daudz kas ir noticis. Gan labs, gan slikts, jo dzīvē viss ir līdzsvarā. Šodien runāju ar skolas psihologu par bērniem. Sapratu, ka kopš pagājušā gada, kad mums bija līdzīga saruna, nekas nav mainījies. Ja nu vienīgi man ir izoperēta kāja (beidzot!!!) un vectēvs ir smagi slims. Bet savādāk viss ir tāpat. Stress tas pats, haoss tas pats, problēmas tās pašas. Tas ir briesmīgi. 


Mani sajūsmina šis rudens. Tas ir skaists, krāsains rudens. Es neatceros, kad vēl tik vēlu ir bijušas lapas kokos. Kad tik ilgi ir bijis silti. Tas ir forši! Nav ne vēsts no slapjdraņķa un dubļiem, ar ko man parasti asociējas rudens. 


Nesteidzīgas sarunas, atelpa, tējas krūze, vēli rīti, izgulēts miegs, tukša diena plānotājā, pāris stundas vienatnē mājās - pēc tā es šorīd ilgojos. 


*********************************************

Baltais apsējs

Reiz kāds vecs mācītājs brauca vilcienā, un viņam pretī apsēdās apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis. Mācītājs ievēroja, ka šis vīrietis bija uztraucies un bieži raudzījās pa logu ar raižpilnu sejas izteiksmi. Tad mācītājs jautāja:

- Kurp jūs dodaties, jaunais cilvēk?

- Es dodos mājās.

- Kur ir jūsu mājas?

Vīrietis nosauca kādu nelielu pilsētiņu, kas atradās turpat netālu. Mācītājs jautāja:

- Cik ilgi jūs bijāt prom?

Vīrietis izskatījās noskumis.

- Es esmu bijis prom pārāk ilgi.

- Vai jūs vēlētos man par to pastāstīt?

Un vīrietis sāka savu stāstījumu. Jau jaunībā viņš uzskatīja savus vecākus par veciem muļķiem, kas neko nesaprot no dzīves. Viņam tas nepatika, un viņš nolēma parūpēties par sevi pats un pret vecāku gribu atstāja mājas. Viņš zināja, ka tas nav prātīgi, bet tomēr devās prom.

Viņš stāstīja, kā mainījis vienu darbu pēc otra. Mainījis vienu partneri pēc otras. Viņš padarīja savu dzīvi pilnīgi nožēlojamu. Tad viņš teica:

- Es uzzināju, ka mans tēvs ir miris, bet nolēmu to neievērot. Es ļoti ilgi nebiju rakstījis savai mātei. Mana dzīve ir viena vienīga ķeza.

Tad viņš uzrakstīja mātei vēstuli:

- Māt, es zinu, ka es esmu nodarījis pāri gan tev, gan tēvam. Es zinu, ka neesmu pelnījis, ka tu mani atkal pieņem mājās, un es sapratīšu, ja tu mani nevēlies satikt. Es to sapratīšu. Bet es esmu noguris no tās dzīves, kādu es dzīvoju. Ja tu mani pieņemsi, es būšu ļoti pateicīgs.

Varbūt tu nevēlēsies, lai es atgriežos, tāpēc tev ir jādod kāda zīme, lai es zinātu tavu izvēli. Mūsu dārzs ir ļoti tuvu dzelzceļam. Atceries pašu lielāko koku, kurš aug tieši blakus dzelzceļa sliedēm. Ja tu vēlies, lai es atgriežos, apsien baltu apsēju ap šo koku, un tad es zināšu, ka varu atgriezties mājās. Māt, ja apsēja nebūs, es zināšu, ka varu turpināt iesākto ceļu.

Tad, paskatījies pa logu, viņš teica:

- Mēs esam jau pavisam netālu no manas mājas, un es esmu ļoti uztraucies.

Viņi kādu laiku turpināja sarunu, bet tad atskanēja:

- Piedodiet, man ir jāiet.

Viņš devās uz citu vagonu, bet mācītājs nespēja viņu atstāt vienu un sekoja tam. Vīrietis gāja līdz pat lokomotīvei. Mācītājs apsēdās viņam aiz muguras un vēroja viņu. Pēc brīža vīrietis sāka uzmanīgi raudzīties pa logu, piespiedis seju cieši pie loga rūts. Kad vilciens izbrauca no līkuma, mācītājs atpazina jaunā vīrieša māju, jo viņa māte bija apsējusi balto apsēju ne vien ap lielo koku vien, bet ap visiem visiem kokiem savā dārzā. Līdz ar to viņa teica dēlam:

- Dēls, nāc mājās.

Pirms diviem tūkstošiem gadu mūsu mīlošais Tēvs "piesēja" pie koka Savu Dēlu. Nevis baltu apsēju, bet Savu Dēlu. Viņa rokas un kājas piesita ar naglām pie koka. Un Dieva teica katram grēciniekam, katram cilvēkam:

- Tu vari atgriezties mājās, jo Es tevi mīlu, un Mana Dēla asinis ir izpirkušas tavu grēku. Es mīlu tevi, un, ja tu esi gatavs ticībā pieņemt Manu Dēlu, tu vari nākt mājās.

Tas nebija apsējs, bet Dievs cilvēka veidolā, kurš tika likts pie koka, lai pateiktu visai cilvēcei:
Jūs varat nākt mājās. Jums ir piedots. Jūs esat pieņemti, un Es līksmojos līdz ar jums.

********************************