Tā nu tas ir - cilvēkiem ir vērojama tendence idealizēt citus cilvēkus. Parasti jau saprot, ka pats nav ideāls, ka pašam ir kāds trūkums, bet no otra tiek gaidīts, ka viņs/-a būs ideāls/-a.
Vīrieši droši vien gribētu, lai sieva izskatās kā modele vienmēr, nepieņemas svarā, perfekti gatavo, neuzmācas ar sarunām, runā tikai tad, kad viņai jautā, utt. Sieviete gribētu, lai vīrieši viņas vienmēr uzklausa, uzmin viņas vēlmes, visu laiku domā par viņām, bieži dāvina dāvanas, lai vīrieši izskatās kā atlēti utt. Neaizmirsīsim bērnus. No bērniem tiek gaidīts, ka viņi būs visskaistākie,vispieklājīgākie, visgudrākie skolā, viņiem būs tikai pareizie draugi, bērna nākotnes profesija jau ir izplānota un sen zināma, visticamāk arī bērna topošā laulātā drauga/draudzenes kanditatūra un nepieciešamās īpašības tiek apsvērta pašam bērnam nezinot un nenojaušot.
Smieklīgi? Bet tā ir. Protams, ne jau visas uzskaitītās lietas, bet katram ir vismaz viena. Bez tam cilvēki ''aizmirst'', ka pašiem ir liekais svars, ka lielāko daļu laiku viņi velta nevis laulātajam draugam, bet gan TV vai datoram, ka bērnībā viņi bija tādi rezgaļi, ka skolotājas dzēra baldriāņus un sauca vecākus uz skolu. Šis ideāla cilvēka izveidošanas process vēl nevienu par ideālu nav padarījis. Drīzāk otrādi. Cilvēks, kuru grib pārveidot, jūtas nemīlēts un negribēts, nepieņemts.
Kad ir aizgājis tik tālu, vajag zināt divas lietas. Pirmā - ideālu cilvēku NAV. Tu nevari gaidīt no otra, ka viņš tevi nekad nesāpinās, vienmēr darīs tikai tev patīkamas lietas, vienmēr tevi mīlēs tā, kā tu gribi, lai viņš tevi mīl, utt. Tā arī ir idealizēšana. Otrā - ir Kāds, kurš tevi mīl ļoti, ļoti, ļoti. Un mīl tādu, kāds tu esi - ar lieko svaru, ar pumpām, ar neideālu raksturu, ar tavām neveiksmēm un kļūdām, mīl tevi tādu, kāds tu esi.
Ja tu to saproti, dzīve izmainās.
******************************************
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru