Kas ir sāpes?

Sāpes ir ticības pārbaudījums. Tas attiecas uz visu veidu sāpēm. Sāpes, kad tu esi slims. Sāpes, kad šķiet, ka tava sirds salūst mazos gabaliņos cita cilvēka rīcības dēļ. Sāpes, kad redzi ciešam tuvu cilvēku, un saproti, ka nespēj neko padarīt. Sāpes, kad redzi netaisnību. Sāpes, kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu un nodarījis pāri citam. Galu galā sāpes, kad tu sasit galvu uz atvērta virtuves skapīša durvju stūra.
Ko tu dari, kad tev sāp? Raudi? Jā, es arī tā daru. Dusmojies? Man arī tā bieži sanāk. Varbūt tu lamājies? Es domāju, ka sasitot galvu pret asu durvju stūri, daļai cilvēku pirmajās piecās sekundēs pēc tam paspruktu kāds asāks vārdiņš. Bet vai tu pateicies par sāpēm?
Kad man sākās šis nerva iekaisums, es no sākuma dusmojos. Pēc tam dusmojos un raudāju, beigās es raudāju un pateicos. Šodien es sapratu vismaz vienu iemeslu, kāds man no šīm pēdējo dienu neiedomājami spēcīgajām sāpēm labums. Es sajutos dzīva. Vitāla. Stipra Dievā. Šķita, ka sāpēm pieņemoties spēkā, no manis nokrita kādas smagas važas. Es biju krustcelēs aizgājusi pa nepareizu ceļu. Sāpes mani attīrīja. Tās palīdzēja man arī saprast kādas lietas priekš manas tālākās dzīves. Iezīmēja tālāko ceļu. Tāda vārdos netverama sajūta. Vieglums. Nāk prātā vārds -  šķīstīta. Sāpju uguns šķīstīta. Un vēl - šīs atziņas, šīs sajūtas ir atbildēta lūgšana. Es pēc tā lūdzu, es to arī saņēmu. Sāpes bija Dieva izvēlēts veids, kā iegūt rezultātu.
Paldies Dievam. Slava Dievam! Sāpes ir kļuvušas par svētību. Kad tev sāp, tev ir izvēle. Tu vari pieņemt šīs sāpes, un tu vari arī nepieņemt. Tu vari palikt pazemībā un ciest, ticot, ka Dievs zin labāk, vai arī lādēt visu pasauli, trakot un tāpat ciest sāpes. Tu vari izciest sāpes un kļūt brīvs, tu vari arī apspiest sāpes sevī un nēsāt tās visu laiku sev līdz. Tu vari pieņemt mācību, tu vari arī atteikties, uzskatot, ka tāpat jau esi pietiekami gudrs. Tu vari saņemt svētību, un tu vari saņemt lāstu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas izvēles.
Ko tu izvēlēsies, kad tev sāpēs?

Veselība ir dārga manta

Ja kāds nezin, kas sejas nerva iekaisums jebšu neiraļģija, tad es novēlu nekad neiepazīt šīs mokošās sāpes, kuras liek dažbrīd balansēt uz saprāta robežas (vismaz man). Nu bet ja kāds zin, kas tas ir, tad es pievienojos šim klubiņam. Nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds notiks ar mani. Cik mierinoša doma, ka Jēzus nav mani atstājis! Katrā manā sāpju minūtē Viņš bija ar mani un joprojām ir! Visgrūtāk laikam bija caur tām ļoti stiprajām sāpēm pateikt Dievam paldies. Paldies par sāpēm, paldies, ka jācieš, paldies, ka neesmu viena, paldies par visu, kaut gan man nav ne jausmas, kādēļ man tik ļoti jācieš. Taču esmu piedzīvojusi, ka tad, kad caur sāpēm un asarām pateicos Dievam par to, kas notiek, pēc pavsam neilga laika Dievs parāda - lūk, kāpēc tam bja notikt! Bez tam, ja jau tu lūdz Dievam - izmaini mani! - Dievs piedāvā tev situāciju un saka - lūdzu! Tu gribēji mainīties, šī ir tava iespēja. Un tad jau izvēle ir tavās rokās. Šodien Dievs visu tik brīnišķīgi nokārtoja. Piezvanīju, uzreiz tiku pie ģimenes ārsta, saņēmu receptes un nopirku zāles. Nu lēkmes ir nedaudz retāk, sāp nedaudz mazāk. Lai slava Dievam!
Kad sāp, tad var novērtēt savādāk brīžus, kad nesāp nekas.
Taču tad, kad nesāp, Dievs saņem mazāk pateicību.
***************************************

Jau rudens...

Pilnīgi neticami, taču ir jau novembris! Vai vēl kādam šķiet, ka laiks skrien neticami ātri? Šobrīd man šķiet, ka es esmu iekļuvusi neticami ātrā karuselī. Dzīve joņo, paraujot mani līdz. 


Tik daudz kas ir noticis. Gan labs, gan slikts, jo dzīvē viss ir līdzsvarā. Šodien runāju ar skolas psihologu par bērniem. Sapratu, ka kopš pagājušā gada, kad mums bija līdzīga saruna, nekas nav mainījies. Ja nu vienīgi man ir izoperēta kāja (beidzot!!!) un vectēvs ir smagi slims. Bet savādāk viss ir tāpat. Stress tas pats, haoss tas pats, problēmas tās pašas. Tas ir briesmīgi. 


Mani sajūsmina šis rudens. Tas ir skaists, krāsains rudens. Es neatceros, kad vēl tik vēlu ir bijušas lapas kokos. Kad tik ilgi ir bijis silti. Tas ir forši! Nav ne vēsts no slapjdraņķa un dubļiem, ar ko man parasti asociējas rudens. 


Nesteidzīgas sarunas, atelpa, tējas krūze, vēli rīti, izgulēts miegs, tukša diena plānotājā, pāris stundas vienatnē mājās - pēc tā es šorīd ilgojos. 


*********************************************

Baltais apsējs

Reiz kāds vecs mācītājs brauca vilcienā, un viņam pretī apsēdās apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis. Mācītājs ievēroja, ka šis vīrietis bija uztraucies un bieži raudzījās pa logu ar raižpilnu sejas izteiksmi. Tad mācītājs jautāja:

- Kurp jūs dodaties, jaunais cilvēk?

- Es dodos mājās.

- Kur ir jūsu mājas?

Vīrietis nosauca kādu nelielu pilsētiņu, kas atradās turpat netālu. Mācītājs jautāja:

- Cik ilgi jūs bijāt prom?

Vīrietis izskatījās noskumis.

- Es esmu bijis prom pārāk ilgi.

- Vai jūs vēlētos man par to pastāstīt?

Un vīrietis sāka savu stāstījumu. Jau jaunībā viņš uzskatīja savus vecākus par veciem muļķiem, kas neko nesaprot no dzīves. Viņam tas nepatika, un viņš nolēma parūpēties par sevi pats un pret vecāku gribu atstāja mājas. Viņš zināja, ka tas nav prātīgi, bet tomēr devās prom.

Viņš stāstīja, kā mainījis vienu darbu pēc otra. Mainījis vienu partneri pēc otras. Viņš padarīja savu dzīvi pilnīgi nožēlojamu. Tad viņš teica:

- Es uzzināju, ka mans tēvs ir miris, bet nolēmu to neievērot. Es ļoti ilgi nebiju rakstījis savai mātei. Mana dzīve ir viena vienīga ķeza.

Tad viņš uzrakstīja mātei vēstuli:

- Māt, es zinu, ka es esmu nodarījis pāri gan tev, gan tēvam. Es zinu, ka neesmu pelnījis, ka tu mani atkal pieņem mājās, un es sapratīšu, ja tu mani nevēlies satikt. Es to sapratīšu. Bet es esmu noguris no tās dzīves, kādu es dzīvoju. Ja tu mani pieņemsi, es būšu ļoti pateicīgs.

Varbūt tu nevēlēsies, lai es atgriežos, tāpēc tev ir jādod kāda zīme, lai es zinātu tavu izvēli. Mūsu dārzs ir ļoti tuvu dzelzceļam. Atceries pašu lielāko koku, kurš aug tieši blakus dzelzceļa sliedēm. Ja tu vēlies, lai es atgriežos, apsien baltu apsēju ap šo koku, un tad es zināšu, ka varu atgriezties mājās. Māt, ja apsēja nebūs, es zināšu, ka varu turpināt iesākto ceļu.

Tad, paskatījies pa logu, viņš teica:

- Mēs esam jau pavisam netālu no manas mājas, un es esmu ļoti uztraucies.

Viņi kādu laiku turpināja sarunu, bet tad atskanēja:

- Piedodiet, man ir jāiet.

Viņš devās uz citu vagonu, bet mācītājs nespēja viņu atstāt vienu un sekoja tam. Vīrietis gāja līdz pat lokomotīvei. Mācītājs apsēdās viņam aiz muguras un vēroja viņu. Pēc brīža vīrietis sāka uzmanīgi raudzīties pa logu, piespiedis seju cieši pie loga rūts. Kad vilciens izbrauca no līkuma, mācītājs atpazina jaunā vīrieša māju, jo viņa māte bija apsējusi balto apsēju ne vien ap lielo koku vien, bet ap visiem visiem kokiem savā dārzā. Līdz ar to viņa teica dēlam:

- Dēls, nāc mājās.

Pirms diviem tūkstošiem gadu mūsu mīlošais Tēvs "piesēja" pie koka Savu Dēlu. Nevis baltu apsēju, bet Savu Dēlu. Viņa rokas un kājas piesita ar naglām pie koka. Un Dieva teica katram grēciniekam, katram cilvēkam:

- Tu vari atgriezties mājās, jo Es tevi mīlu, un Mana Dēla asinis ir izpirkušas tavu grēku. Es mīlu tevi, un, ja tu esi gatavs ticībā pieņemt Manu Dēlu, tu vari nākt mājās.

Tas nebija apsējs, bet Dievs cilvēka veidolā, kurš tika likts pie koka, lai pateiktu visai cilvēcei:
Jūs varat nākt mājās. Jums ir piedots. Jūs esat pieņemti, un Es līksmojos līdz ar jums.

********************************

Svara zaudēšana

Agnesīc man deva iedvesmu, bet.... nezinu, kā viņai, bet man gluži neiet kā plānots. Nu labi, man vispār gandrīz nekas neiet....
No sākuma viss bija labi. No rīta ēdu vairāk, vakarā centos neēst, it kā sanāca. Konstatēju, ka stresu mēģinu apēst, kas arī veicina svara pieaugumu. Svars drusku nokritās. Pēc tam man bija pāris stresa situācijas komplektā ar pāris jubilejām, kurās es ar uzviju atguvu zaudēto.

Fui man!

Tas bija maijā, nu ir esmu sagaidījusi tik ilgi gaidīto jūniju. Vēl maijā biju norunājusi ar vīra brāļa draudzeni, ka vasarā skriesim. Tā nu mēs skrienam jau vairāk nekā nedēļu. Skrienam no rīta ar pāris izņēmumiem, kad dažādu apstākļu dēļ rīta skrējienu aizvietojām ar skriešanu vakarā. No sākuma mēs skrējam 2 km, tagad 3, nākošnedēļ plānojam pāriet uz 5 km. Vēl es lecu ar lecamauklu un braucu ar riteni. Un vēl es nopirku pumpaino , ap vēderu griežamo riņķi. Tas lietots tik divas reizes, tāpēc rezultāts, ja tāds būs, gaidāms tik pēc kāda laika.

Es saprotu, ka kādam tas var šķist smieklīgi - šie mani mega sasniegumi. Bet ticiet man - ja jūs nevarētu lekt ar lecamauklu vairāk par 15 reizēm, lai sirds nesāktu kāpt pa muti laukā, ja jūs nevarētu noskriet puskilometru, tad jūs iepriecinātu 3 km, kas noskrieti 10 - 13 minūtēs un 100 lecieni ar lecamauklu. Un ir tik kaifīgi just, ka katrā nākošajā skrējienā nogurums iestājas aizvien vēlāk un vēlāk. Tā nu tas ir. Svars ir nokrities pavisam nedaudz, jo es nekādi nevaru samazināt savu izsalkumu vēlu vakarā. Bet es jūtos stiprāka, vingrāka, lokanāka, neraugoties uz muguras un locītavu problēmām.

Turpinājums sekos.

:)

****************************************

Tievēju - 1. nedēļa

Pagājušā sestdienā mans svars bija 93.1 kg, šodien - 92,5 kg. Šonedēļ es vairāk vēroju savus ēšanas paradumus. Konstatēju divas lietas. Pirmkārt - es esmu emocionālā ēdāja. Savu stresu un savas dusmas es mēģinu apēst jebšu mēģinu sevi iepriecināt ar saldumiem, kad es jūtos nogurusi, dusmīga un tā tālāk. Otrkārt - apēst kaut ko man ir kļuvis par ieradumu. Kad nav ko darīt, ieklīstu virtuvē un - varbūt maizīti uztaisīt vai ko citu uzēst? Šis man bija pārsteigums. Treškārt, ja kāds konkrēts ēdiens man ļoti garšo, tad papildporcija ir norma.

Mēģinu saldumus ēst pirmajā dienas pusē. Ne vienmēr tas izdodas, godīgi sakot. Tāpat arī cenšos savu pēdējo ēdienreizi ieturēt agrāk. Visu daru pamazītēm, lai organisms pierod pie pārmaiņām. Labs nāk ar gaidīšanu. :)

********************************************

Tievēšu nost!

Agnesīc blogā stāsta, ka viņai ir pavasara apņemšanās - notievēt. Iedvesmu viņa ir atradusi šeit. Es savukārt iedvesmojos no viņām abām, un, sākot no šodienas, publiski apņemos mainīt savus ēšanas paradumus.

Svariem nosēdusies baterija, tāpēc precīzu svaru nezinu. Varētu būt ap 93-94kg. Mans ideāls būtu 70 kg sākumā. :) Tātad - apmēram 25 kg jānomet.

Lai man veicas!

*************************************

Saule!

Šonedēļ katru dienu spīd saule, kas mani bezgala priecē! Es biju noilgojusies pēc tās! Man patīk, kā tā izgaismo māju, man patīk gaismas četrstūri uz grīdas, kas rodas, kad saule iespīd pa jumta logiem. Rodas spēks no gaismas daudzuma vien! Un nekas, ka ārā visu laiku ir vairāk par mīnus 10 grādiem, es ārā neeju. :)

************************************

Ilgas

Kas tas ir - kad sirds grib izkāpt no krūtīm un aiziet pa ceļu uz vietu, kur debesmala satiekas ar koku galotnēm? Kas ir tas, kas acīm liek urbties tālumā, ieraudzīt neieraugāmo aiz horizonta līnijas? Kas ir tas, kas atvējo skumjas pievakarē, kad krēslo, kad diena jau ir beigusies, bet nakts vēl nav atnākusi? Kas ir tas, kad sirdij liek nodrebēt skumjās, raugoties degošas sveces asarās? Pēc kā ilgojas dvēsele, skatoties aizlidojošos gājputnu kāšos? Kāpēc asara nodevīgi mirdz acs kaktiņā, kad vajadzētu smaidīt, smieties, gavilēt kopā ar pārējiem? Kāpēc dažbrīd ieraugi sevi kā no malas, kā filmā, kad viss kustas tev apkārt, bet tu stāvi ar sasalušu dvēseli un nespēj pat pakustēties? Kas ir tas, ka liek atsaukties maza bērna smaidam? Kas tas ir?

Es dažreiz ilgojos aizlidot... Tālu.... kur nav neviena, kas varētu sāpināt... Maldīgi domāju, ka tur kur manis nav, viss ir labi un gaiši.... Dažreiz es ilgojos nomirt... ietīties tumsas mīkstajos palagos un paslēpties.... Ilgojos aizmigt miegā bez sapņiem.... lai netraucē.... Ilgojos pēc klusuma, kas iestājas naktī... Ilgojos pēc jaunas dienas, kas dod iespēju sākt visu no jauna... Ilgojos pēc saules, uz kuru skatīties ar aizvērtām acīm... Vēl es ilgojos ilgoties pēc tā, kas es esmu .... Es ilgojos pēc tā, lai nesāp raugoties leduspuķēs... Ilgojos pēc uguns, kas silda, bet nededzina, ja pieiet par tuvu... Ilgojos, lai manī beidzas ledus laikmets un sākas vasara, tieši sniega kupenu vidū! Lai izkūst sniegs un ledus! Lai netīrā sniegūdens straumes aiznes visus sārņus! Lai svaigais gaiss, kas pilns plaukstoša spēka, atspirdzina kā malks auksta ūdens karstā dienā! Un lai uzdīgst sēkla, kas iesēta! Jo sēklai spēku dod ilgas izspraukties no zemes un ieraudzīt līdz šim neieraugāmo....

Es baidos, ka kādā rītā es varētu pamosties un vairs neilgoties ne pēc kā.....

***************************************

2011. gada lozungs

Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!/Rom.12:21/

******************************

1. janvāris!

Gada sākums vienmēr ir iemesls, lai sāktu jaunu dzīvi, atmest sliktos paradumus un sākt darīt daudzas labas lietas. Taču.... tās ir lamatas! Brīdī, kad saproti, ka nesanāk, nu vienkārši nav iespējams vienā dienā dienā no parasta cilvēka kļūt par perfektu cilvēku, var iekrist tādā depresijā, ka maz neliekas. Tad nu lai es arī šogad neiekristu šajās lamatās, no visām pusēm (radio, TV, prese) man skan brīdinājums -

Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš ved uz elli!

Man nav ne jausmas, kas ir autors, taču teiciens ļoti pareizs!

Ja gribat sākt kaut ko jaunu, atmest ko sliktu, sāciet, piemēram, 3 janvārī!

Lai Dieva žēlastībām un svētībām pilns jaunais 2011. gads!


*******************************************