Kas ir sāpes?

Sāpes ir ticības pārbaudījums. Tas attiecas uz visu veidu sāpēm. Sāpes, kad tu esi slims. Sāpes, kad šķiet, ka tava sirds salūst mazos gabaliņos cita cilvēka rīcības dēļ. Sāpes, kad redzi ciešam tuvu cilvēku, un saproti, ka nespēj neko padarīt. Sāpes, kad redzi netaisnību. Sāpes, kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu un nodarījis pāri citam. Galu galā sāpes, kad tu sasit galvu uz atvērta virtuves skapīša durvju stūra.
Ko tu dari, kad tev sāp? Raudi? Jā, es arī tā daru. Dusmojies? Man arī tā bieži sanāk. Varbūt tu lamājies? Es domāju, ka sasitot galvu pret asu durvju stūri, daļai cilvēku pirmajās piecās sekundēs pēc tam paspruktu kāds asāks vārdiņš. Bet vai tu pateicies par sāpēm?
Kad man sākās šis nerva iekaisums, es no sākuma dusmojos. Pēc tam dusmojos un raudāju, beigās es raudāju un pateicos. Šodien es sapratu vismaz vienu iemeslu, kāds man no šīm pēdējo dienu neiedomājami spēcīgajām sāpēm labums. Es sajutos dzīva. Vitāla. Stipra Dievā. Šķita, ka sāpēm pieņemoties spēkā, no manis nokrita kādas smagas važas. Es biju krustcelēs aizgājusi pa nepareizu ceļu. Sāpes mani attīrīja. Tās palīdzēja man arī saprast kādas lietas priekš manas tālākās dzīves. Iezīmēja tālāko ceļu. Tāda vārdos netverama sajūta. Vieglums. Nāk prātā vārds -  šķīstīta. Sāpju uguns šķīstīta. Un vēl - šīs atziņas, šīs sajūtas ir atbildēta lūgšana. Es pēc tā lūdzu, es to arī saņēmu. Sāpes bija Dieva izvēlēts veids, kā iegūt rezultātu.
Paldies Dievam. Slava Dievam! Sāpes ir kļuvušas par svētību. Kad tev sāp, tev ir izvēle. Tu vari pieņemt šīs sāpes, un tu vari arī nepieņemt. Tu vari palikt pazemībā un ciest, ticot, ka Dievs zin labāk, vai arī lādēt visu pasauli, trakot un tāpat ciest sāpes. Tu vari izciest sāpes un kļūt brīvs, tu vari arī apspiest sāpes sevī un nēsāt tās visu laiku sev līdz. Tu vari pieņemt mācību, tu vari arī atteikties, uzskatot, ka tāpat jau esi pietiekami gudrs. Tu vari saņemt svētību, un tu vari saņemt lāstu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas izvēles.
Ko tu izvēlēsies, kad tev sāpēs?

Veselība ir dārga manta

Ja kāds nezin, kas sejas nerva iekaisums jebšu neiraļģija, tad es novēlu nekad neiepazīt šīs mokošās sāpes, kuras liek dažbrīd balansēt uz saprāta robežas (vismaz man). Nu bet ja kāds zin, kas tas ir, tad es pievienojos šim klubiņam. Nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds notiks ar mani. Cik mierinoša doma, ka Jēzus nav mani atstājis! Katrā manā sāpju minūtē Viņš bija ar mani un joprojām ir! Visgrūtāk laikam bija caur tām ļoti stiprajām sāpēm pateikt Dievam paldies. Paldies par sāpēm, paldies, ka jācieš, paldies, ka neesmu viena, paldies par visu, kaut gan man nav ne jausmas, kādēļ man tik ļoti jācieš. Taču esmu piedzīvojusi, ka tad, kad caur sāpēm un asarām pateicos Dievam par to, kas notiek, pēc pavsam neilga laika Dievs parāda - lūk, kāpēc tam bja notikt! Bez tam, ja jau tu lūdz Dievam - izmaini mani! - Dievs piedāvā tev situāciju un saka - lūdzu! Tu gribēji mainīties, šī ir tava iespēja. Un tad jau izvēle ir tavās rokās. Šodien Dievs visu tik brīnišķīgi nokārtoja. Piezvanīju, uzreiz tiku pie ģimenes ārsta, saņēmu receptes un nopirku zāles. Nu lēkmes ir nedaudz retāk, sāp nedaudz mazāk. Lai slava Dievam!
Kad sāp, tad var novērtēt savādāk brīžus, kad nesāp nekas.
Taču tad, kad nesāp, Dievs saņem mazāk pateicību.
***************************************