Kas tas ir - kad sirds grib izkāpt no krūtīm un aiziet pa ceļu uz vietu, kur debesmala satiekas ar koku galotnēm? Kas ir tas, kas acīm liek urbties tālumā, ieraudzīt neieraugāmo aiz horizonta līnijas? Kas ir tas, kas atvējo skumjas pievakarē, kad krēslo, kad diena jau ir beigusies, bet nakts vēl nav atnākusi? Kas ir tas, kad sirdij liek nodrebēt skumjās, raugoties degošas sveces asarās? Pēc kā ilgojas dvēsele, skatoties aizlidojošos gājputnu kāšos? Kāpēc asara nodevīgi mirdz acs kaktiņā, kad vajadzētu smaidīt, smieties, gavilēt kopā ar pārējiem? Kāpēc dažbrīd ieraugi sevi kā no malas, kā filmā, kad viss kustas tev apkārt, bet tu stāvi ar sasalušu dvēseli un nespēj pat pakustēties? Kas ir tas, ka liek atsaukties maza bērna smaidam? Kas tas ir?
Es dažreiz ilgojos aizlidot... Tālu.... kur nav neviena, kas varētu sāpināt... Maldīgi domāju, ka tur kur manis nav, viss ir labi un gaiši.... Dažreiz es ilgojos nomirt... ietīties tumsas mīkstajos palagos un paslēpties.... Ilgojos aizmigt miegā bez sapņiem.... lai netraucē.... Ilgojos pēc klusuma, kas iestājas naktī... Ilgojos pēc jaunas dienas, kas dod iespēju sākt visu no jauna... Ilgojos pēc saules, uz kuru skatīties ar aizvērtām acīm... Vēl es ilgojos ilgoties pēc tā, kas es esmu .... Es ilgojos pēc tā, lai nesāp raugoties leduspuķēs... Ilgojos pēc uguns, kas silda, bet nededzina, ja pieiet par tuvu... Ilgojos, lai manī beidzas ledus laikmets un sākas vasara, tieši sniega kupenu vidū! Lai izkūst sniegs un ledus! Lai netīrā sniegūdens straumes aiznes visus sārņus! Lai svaigais gaiss, kas pilns plaukstoša spēka, atspirdzina kā malks auksta ūdens karstā dienā! Un lai uzdīgst sēkla, kas iesēta! Jo sēklai spēku dod ilgas izspraukties no zemes un ieraudzīt līdz šim neieraugāmo....
Es baidos, ka kādā rītā es varētu pamosties un vairs neilgoties ne pēc kā.....
***************************************
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru