otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Siena

Dzejolis no grāmatas, ko šobrīd lasu.

No galda viņus uzlūkoja kāzu bilde,
Bet viņu dzīves ritēja jau šķirti.
Kaut gluži nebij' mirusi vēl mīla,
Bet nespēja tā izluzties caur sienu,
Ne vārdi spēja to, ne pieskārieni.

Tie pazaudēja viens otru.
Kaut kur starp mantinieka pirmo zobu
Un pastarīša izlaidumu.

Kaut, gadiem ejot, abi ļoti centās
Savas peronības mīklu atrisināt,
Bet darīja to katrs par sevi
Un negulētās naktis otram slēpa.

Un reizēm naktīs viņa raudāja un lūdza,
Lai mēmais klusums atbildi tai sniegtu,
Bet krāca viņš kā lācis ziemas miegā
Pat nejuzdams, cik ļoti viņa cieta.

Reiz brīdī intīmā viņš gribēja tai atklāt,
Cik ļoti baidās nomirt, pazust, nebūt,
Bet, kaunoties no savas kailās dvēseles,
Viņš teica: ''Cik tev skaistas krūtis!''

Bet viņa aizrāvās ar glezniecības mākslu
Un gāja kursos, jauca spilgtas krāsas,
Un sūdzējās tad savām bēdu māsām,
Cik nejūtīgi esot vīieši.

Viņš savā birojā kā kapā paslēpās,
Un prātu tina skaitļu līķautā,
Ar klientu skaitu apsedzās.

Tā lēnām auga vienaldzības siena,
Kas kļuva biezāka ar katru dienu.
Un kādā brīdī, sniedzoties pēc otra,
Tie saprata, ka nespēj piekļūt klāt.
Un, izbijušies mūra aukstā, klusā,
Tie atrāvās no svešinieka otrā pusē.

Jo mīlestība nemirst īsā dusmu brīdī,
Tā nemirst karstai miesai pazaudējot kvēli.
Tā mirst no nespēka un bezcerības
Tā mūra pakājē, ko uzveikt nevarēja.

/Autors nezināms/

*********************************************

Nav komentāru: