Sāpes ir ticības pārbaudījums. Tas attiecas uz visu veidu sāpēm. Sāpes, kad tu esi slims. Sāpes, kad šķiet, ka tava sirds salūst mazos gabaliņos cita cilvēka rīcības dēļ. Sāpes, kad redzi ciešam tuvu cilvēku, un saproti, ka nespēj neko padarīt. Sāpes, kad redzi netaisnību. Sāpes, kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu un nodarījis pāri citam. Galu galā sāpes, kad tu sasit galvu uz atvērta virtuves skapīša durvju stūra.
Ko tu dari, kad tev sāp? Raudi? Jā, es arī tā daru. Dusmojies? Man arī tā bieži sanāk. Varbūt tu lamājies? Es domāju, ka sasitot galvu pret asu durvju stūri, daļai cilvēku pirmajās piecās sekundēs pēc tam paspruktu kāds asāks vārdiņš. Bet vai tu pateicies par sāpēm?
Kad man sākās šis nerva iekaisums, es no sākuma dusmojos. Pēc tam dusmojos un raudāju, beigās es raudāju un pateicos. Šodien es sapratu vismaz vienu iemeslu, kāds man no šīm pēdējo dienu neiedomājami spēcīgajām sāpēm labums. Es sajutos dzīva. Vitāla. Stipra Dievā. Šķita, ka sāpēm pieņemoties spēkā, no manis nokrita kādas smagas važas. Es biju krustcelēs aizgājusi pa nepareizu ceļu. Sāpes mani attīrīja. Tās palīdzēja man arī saprast kādas lietas priekš manas tālākās dzīves. Iezīmēja tālāko ceļu. Tāda vārdos netverama sajūta. Vieglums. Nāk prātā vārds - šķīstīta. Sāpju uguns šķīstīta. Un vēl - šīs atziņas, šīs sajūtas ir atbildēta lūgšana. Es pēc tā lūdzu, es to arī saņēmu. Sāpes bija Dieva izvēlēts veids, kā iegūt rezultātu.
Paldies Dievam. Slava Dievam! Sāpes ir kļuvušas par svētību. Kad tev sāp, tev ir izvēle. Tu vari pieņemt šīs sāpes, un tu vari arī nepieņemt. Tu vari palikt pazemībā un ciest, ticot, ka Dievs zin labāk, vai arī lādēt visu pasauli, trakot un tāpat ciest sāpes. Tu vari izciest sāpes un kļūt brīvs, tu vari arī apspiest sāpes sevī un nēsāt tās visu laiku sev līdz. Tu vari pieņemt mācību, tu vari arī atteikties, uzskatot, ka tāpat jau esi pietiekami gudrs. Tu vari saņemt svētību, un tu vari saņemt lāstu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas izvēles.
Ko tu izvēlēsies, kad tev sāpēs?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru