Ja kāds nezin, kas sejas nerva iekaisums jebšu neiraļģija, tad es novēlu nekad neiepazīt šīs mokošās sāpes, kuras liek dažbrīd balansēt uz saprāta robežas (vismaz man). Nu bet ja kāds zin, kas tas ir, tad es pievienojos šim klubiņam. Nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds notiks ar mani. Cik mierinoša doma, ka Jēzus nav mani atstājis! Katrā manā sāpju minūtē Viņš bija ar mani un joprojām ir! Visgrūtāk laikam bija caur tām ļoti stiprajām sāpēm pateikt Dievam paldies. Paldies par sāpēm, paldies, ka jācieš, paldies, ka neesmu viena, paldies par visu, kaut gan man nav ne jausmas, kādēļ man tik ļoti jācieš. Taču esmu piedzīvojusi, ka tad, kad caur sāpēm un asarām pateicos Dievam par to, kas notiek, pēc pavsam neilga laika Dievs parāda - lūk, kāpēc tam bja notikt! Bez tam, ja jau tu lūdz Dievam - izmaini mani! - Dievs piedāvā tev situāciju un saka - lūdzu! Tu gribēji mainīties, šī ir tava iespēja. Un tad jau izvēle ir tavās rokās. Šodien Dievs visu tik brīnišķīgi nokārtoja. Piezvanīju, uzreiz tiku pie ģimenes ārsta, saņēmu receptes un nopirku zāles. Nu lēkmes ir nedaudz retāk, sāp nedaudz mazāk. Lai slava Dievam!
Kad sāp, tad var novērtēt savādāk brīžus, kad nesāp nekas.
Taču tad, kad nesāp, Dievs saņem mazāk pateicību.
***************************************
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru