Reiz kāds vecs mācītājs brauca vilcienā, un viņam pretī apsēdās apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis. Mācītājs ievēroja, ka šis vīrietis bija uztraucies un bieži raudzījās pa logu ar raižpilnu sejas izteiksmi. Tad mācītājs jautāja:
- Kurp jūs dodaties, jaunais cilvēk?
- Es dodos mājās.
- Kur ir jūsu mājas?
Vīrietis nosauca kādu nelielu pilsētiņu, kas atradās turpat netālu. Mācītājs jautāja:
- Cik ilgi jūs bijāt prom?
Vīrietis izskatījās noskumis.
- Es esmu bijis prom pārāk ilgi.
- Vai jūs vēlētos man par to pastāstīt?
Un vīrietis sāka savu stāstījumu. Jau jaunībā viņš uzskatīja savus vecākus par veciem muļķiem, kas neko nesaprot no dzīves. Viņam tas nepatika, un viņš nolēma parūpēties par sevi pats un pret vecāku gribu atstāja mājas. Viņš zināja, ka tas nav prātīgi, bet tomēr devās prom.
Viņš stāstīja, kā mainījis vienu darbu pēc otra. Mainījis vienu partneri pēc otras. Viņš padarīja savu dzīvi pilnīgi nožēlojamu. Tad viņš teica:
- Es uzzināju, ka mans tēvs ir miris, bet nolēmu to neievērot. Es ļoti ilgi nebiju rakstījis savai mātei. Mana dzīve ir viena vienīga ķeza.
Tad viņš uzrakstīja mātei vēstuli:
- Māt, es zinu, ka es esmu nodarījis pāri gan tev, gan tēvam. Es zinu, ka neesmu pelnījis, ka tu mani atkal pieņem mājās, un es sapratīšu, ja tu mani nevēlies satikt. Es to sapratīšu. Bet es esmu noguris no tās dzīves, kādu es dzīvoju. Ja tu mani pieņemsi, es būšu ļoti pateicīgs.
Varbūt tu nevēlēsies, lai es atgriežos, tāpēc tev ir jādod kāda zīme, lai es zinātu tavu izvēli. Mūsu dārzs ir ļoti tuvu dzelzceļam. Atceries pašu lielāko koku, kurš aug tieši blakus dzelzceļa sliedēm. Ja tu vēlies, lai es atgriežos, apsien baltu apsēju ap šo koku, un tad es zināšu, ka varu atgriezties mājās. Māt, ja apsēja nebūs, es zināšu, ka varu turpināt iesākto ceļu.
Tad, paskatījies pa logu, viņš teica:
- Mēs esam jau pavisam netālu no manas mājas, un es esmu ļoti uztraucies.
Viņi kādu laiku turpināja sarunu, bet tad atskanēja:
- Piedodiet, man ir jāiet.
Viņš devās uz citu vagonu, bet mācītājs nespēja viņu atstāt vienu un sekoja tam. Vīrietis gāja līdz pat lokomotīvei. Mācītājs apsēdās viņam aiz muguras un vēroja viņu. Pēc brīža vīrietis sāka uzmanīgi raudzīties pa logu, piespiedis seju cieši pie loga rūts. Kad vilciens izbrauca no līkuma, mācītājs atpazina jaunā vīrieša māju, jo viņa māte bija apsējusi balto apsēju ne vien ap lielo koku vien, bet ap visiem visiem kokiem savā dārzā. Līdz ar to viņa teica dēlam:
- Dēls, nāc mājās.
Pirms diviem tūkstošiem gadu mūsu mīlošais Tēvs "piesēja" pie koka Savu Dēlu. Nevis baltu apsēju, bet Savu Dēlu. Viņa rokas un kājas piesita ar naglām pie koka. Un Dieva teica katram grēciniekam, katram cilvēkam:
- Tu vari atgriezties mājās, jo Es tevi mīlu, un Mana Dēla asinis ir izpirkušas tavu grēku. Es mīlu tevi, un, ja tu esi gatavs ticībā pieņemt Manu Dēlu, tu vari nākt mājās.
Tas nebija apsējs, bet Dievs cilvēka veidolā, kurš tika likts pie koka, lai pateiktu visai cilvēcei:
Jūs varat nākt mājās. Jums ir piedots. Jūs esat pieņemti, un Es līksmojos līdz ar jums.
********************************
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru