Agnesīc man deva iedvesmu, bet.... nezinu, kā viņai, bet man gluži neiet kā plānots. Nu labi, man vispār gandrīz nekas neiet....
No sākuma viss bija labi. No rīta ēdu vairāk, vakarā centos neēst, it kā sanāca. Konstatēju, ka stresu mēģinu apēst, kas arī veicina svara pieaugumu. Svars drusku nokritās. Pēc tam man bija pāris stresa situācijas komplektā ar pāris jubilejām, kurās es ar uzviju atguvu zaudēto.
Fui man!
Tas bija maijā, nu ir esmu sagaidījusi tik ilgi gaidīto jūniju. Vēl maijā biju norunājusi ar vīra brāļa draudzeni, ka vasarā skriesim. Tā nu mēs skrienam jau vairāk nekā nedēļu. Skrienam no rīta ar pāris izņēmumiem, kad dažādu apstākļu dēļ rīta skrējienu aizvietojām ar skriešanu vakarā. No sākuma mēs skrējam 2 km, tagad 3, nākošnedēļ plānojam pāriet uz 5 km. Vēl es lecu ar lecamauklu un braucu ar riteni. Un vēl es nopirku pumpaino , ap vēderu griežamo riņķi. Tas lietots tik divas reizes, tāpēc rezultāts, ja tāds būs, gaidāms tik pēc kāda laika.
Es saprotu, ka kādam tas var šķist smieklīgi - šie mani mega sasniegumi. Bet ticiet man - ja jūs nevarētu lekt ar lecamauklu vairāk par 15 reizēm, lai sirds nesāktu kāpt pa muti laukā, ja jūs nevarētu noskriet puskilometru, tad jūs iepriecinātu 3 km, kas noskrieti 10 - 13 minūtēs un 100 lecieni ar lecamauklu. Un ir tik kaifīgi just, ka katrā nākošajā skrējienā nogurums iestājas aizvien vēlāk un vēlāk. Tā nu tas ir. Svars ir nokrities pavisam nedaudz, jo es nekādi nevaru samazināt savu izsalkumu vēlu vakarā. Bet es jūtos stiprāka, vingrāka, lokanāka, neraugoties uz muguras un locītavu problēmām.
Turpinājums sekos.
:)
****************************************
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru